Sniegs virpuļoja gaisā, pārklājot pilsētu baltā krāsā un radot maģisku Ziemassvētku atmosfēru. Ielas bija pilnas ar prieku, un veikalu skatlogi mirdzēja gaismās, iededzot cerību uz brīnumiem.
Bet vienā savrupmājā pilsētas nomalē valda klusums un drūmums. Šeit dzīvo Artūrs Vlasovs, būvniecības uzņēmuma izpilddirektors. Katru gadu Ziemassvētku vakarā tas kļūst par atgādinājumu par to, kas bija un kā vairs nav.
Skumjas sirdī un tukšums mājās
“Ziemassvētki ir laiks ģimenei,” nodomāja Artūrs, skatoties uz rotaļu sniegavīriem un vītnēm, kas kādreiz rotāja viņu kopīgās mājas. Ziemassvētku eglīte stāvēja istabas stūrī, profesionāli un nevainojami izrotāta, bet bija sajūta, ka tā ir viena, bez dvēseles un siltuma. Pēdējo gadu laikā Artūrs bija pārstājis svinēt Ziemassvētkus, pavadot tos viens pats, tik tikko ieslēdzot mūziku vai knapi pieceļoties no krēsla.
Viņš apsēdās pie kamīna, iegrimis atmiņu saucienos, kad pēkšņi pie durvīm atskanēja klauvējiens. Nebija iespējams atrauties no pagātnes domām, taču šo skaņu pēkšņā parādīšanās piespieda viņu piecelties. Aiz durvīm viņš ieraudzīja sievieti un meiteni, slapjas un nosalušas. Sieviete iepazīstināja ar sevi kā Annu, bet meitene kā Martu. Viņas bija izmirkušas sniegā, un Artūrs bez vilcināšanās aicināja viņas iekšā.
Jaunas tikšanās — jaunas cerības
Sarunas laikā Artūrs uzzināja, ka Annas vīrs, tāpat kā viņa ģimene, ir devies aizsaulē pirms diviem gadiem. Viņu pārņēma līdzjūtība un mierinājums, kad viņš atzīmēja, cik dziļa bija viņas zaudējuma atstātās pēdas. Tā vakara notikumi Artūram bija kaut kas jauns — pirmo reizi viņš juta, ka kāds par viņu rūpējas. Marta uzreiz pamanīja, cik garlaicīgi Artūram ir dzīvot vienam.
Nākamajā rītā Artūrs atgriezās pasaulē. Viņš sagaidīja rītausmu, kamēr Anna gatavoja brokastis, un Marta smējās un spēlējās pa virtuvi. Viņu smiekli iededza viņa dvēseli, un mazi spožuma brīži sāka apgaismot tumsas nostūrus, kas bija pārņēmuši viņa prātu. Marta dalījās savos sapņos kļūt par mākslinieci, viņas acis mirdzēja iedvesmā, un Artūrs juta cerības dzirksti savā sirdī.
Ceļš uz dziedināšanu
Sarunas ar Annu veicināja viņa ilgas pēc laimi. Viņa atklāja viņam savas bēdas, dalījās savās bailēs un raizēs. Un tad Artūrs atzinās: “Es vienkārši eksistēju.” Šie vārdi atbalsojās kā skaļas mantras, atspoguļojot viņa iekšējo vētru. Anna, smaidot, viņam teica: “Brīnumi notiek, kad mēs pārstājam tos gaidīt.” Viņas siltums apņēma Artūru kā mīksta sega, kuru viņš tik ilgi bija meklējis.
Marta lūdza Artūru iemācīt viņai slidot. Viņš nevarēja atteikt šai spožajai meitenei ar dziļām acīm. Pirmajā slidotavā, garāmgājēju vēroti, viņi smējās, aizmirstot visu, kas tik daudzus gadus bija pieķēdējušas Artūru viņa problēmai. Šī vienkāršā darbība – slidošana – atvēra jaunu nodaļu viņa dzīvē. Pirmo reizi ilgā laikā viņš sāka justies kā viņš pats.
Pēc slidošanas, emociju pilna, Marta uzdāvināja Artūram savu zīmējumu. Tajā bija attēlota Ziemassvētku eglīte un trīs figūriņas — skaists atspulgs draudzībai un mīlestībai, pēc kā viņš tik ļoti ilgojās. Artūrs atcerējās mīlestību, kas bija palikusi viņa sirdī.
Atbrīvošanās no vientulības
Kad pienāca rīts un bija laiks atvadīties, Artūrs apsolīja atkal uzaicināt Annu un Martu. Viņa pārliecība, ka viņi atkal satiksies, iekvēlināja viņā siltumu. Artūrs devās pie sava rakstāmgalda un parakstīja čeku bērnunamam, sajūtot, ka viņa dzīve sāk iegūt jaunu jēgu. Vientulība vairs nekarājās pār viņu kā ēna — priekšā bija jauni apvāršņi.
Jauna gaisma mūžīgajā ziemas dienā
Tajā pašā naktī, kamēr aiz viņa mājas logiem turpināja krist sniegs, Artūrs aizmiga, klausoties atmiņu atspulgos. Tā vietā viņš juta cerību, piepildītu ar sapni par nākotni. Katra sniegpārsla uz loga viņam šķita to pašu brīnumu izpausme, par kuriem Anna bija runājusi. Izrādās, ka princips ir ļoti vienkāršs: dažreiz, lai ieraudzītu gaismu, ir jāļauj sev paklupt.
Un tā Ziemassvētki Artūram atkal kļuva par cerību laiku. Dzīve, kuru viņš ilgi bija gaidījis, lēnām atgriezās. Ap viņu uzplauka jauna realitāte, kurā katrs mirklis kļuva svarīgs, un izmisums kļuva tikai par fonu skaistam stāstam.
Artūra pārsteigums Ziemassvētku rītam
Artūrs pamodās vēl pirms rītausmas. Viņu dzina uz priekšu viegls, satraukts prieks. Viņš piecēlās, sakūra kamīnu, un, kamēr mājā pamazām sāka izplatīties malkas dūmu un siltuma aromāts, viņš virtuvē uzbūra vienkāršas, bet sirsnīgas Ziemassvētku brokastis. Viņš bija sarunājis ar Annu, ka viņas ieradīsies ap pulksten deviņiem.
Kad Anna un Marta iegāja Artūra mājā, tās vairs nešķita tik drūmas kā pirms divām dienām. Kamīns sprakšķēja, un virs kamīna apmales Artūrs bija izvietojis Annas un Martas zīmējumu — to, kurā bija attēlotas trīs figūriņas. “Artūr, tas ir tik mājīgi,” Anna klusām teica, viņas balss bija pilna siltuma. Artūrs vienkārši pasmaidīja – smaids, kas izskatījās mazliet neveikls, bet bija absolūti patiess.
Viņi apsēdās pie galda. Marta ar neviltotu sajūsmu ēda Artūra gatavotās pankūkas. “Tās ir labākas nekā manas mammas!” viņa iesaucās, un Anna vēlreiz iesmējās. Artūrs sajuta, ka tas nav slikti, ka Marta salīdzina. Viņš juta prieku par to, ka viņa ir tik atvērta un laimīga. Pēc brokastīm Artūrs aicināja abas sievietes doties uz dzīvojamo istabu. Viņš norādīja uz stūri blakus milzīgajai, joprojām nedaudz dvēseles tukšajai Ziemassvētku eglei. Šis stūris Artūra prātā agrāk bija tikai lieka telpa. Tagad tas bija pārvērties.
Uz grīdas, ap eglītes spožumu, atradās trīs dāvanas. Viena neliela Annai un divas Martai. “Martiņ, tu esi māksliniece, vai ne?” Artūrs jautāja, ceļos nometies viņas priekšā. Martas acis iemirdzējās. Viņa vispirms attaisīja lielo, garo dāvanu. Iekšā bija elegants, gaiša koka molberts, kas bija tik augsts, ka gandrīz sasniedza viņas zodu. Viņa pat nespēja izteikt skaņu – tikai skatījās. “Un tas ir darbam,” Artūrs klusi teica, norādot uz otru, mazāku kasti.
Lasi vēl: Kāpēc vecmāmiņas ievārījums pārdzīvoja revolūciju, kamēr mūsējais pēc nedēļas rūgst
Marta attaisīja kasti, kurā atradās viss: glīti sakārtotas eļļas krāsas spožās tūbiņās, profesionālu otu komplekts, liels audekla bloks un divi mazi, jau sagatavoti audekli. Uz viena no audekliem Artūrs bija piestiprinājis nelielu, ar roku rakstītu kartīti, kurā bija tikai viens teikums: “Tu esi gaisma šajā mājā. Radi!”
Marta uzlēca kājās un metās Artūram ap kaklu. Artūrs, kurš bija pieradis pie aukstiem biznesa rokasspiedieniem, sastinga no šī negaidītā, karstā apskāviena. Un tad, lēnām, viņš atbildēja ar tikpat siltu apskāvienu, sajūtot Martas mazās rokas un silto elpu.
“Paldies, paldies, paldies, Artūr!” viņa čukstēja viņam plecā. “Es varu sākt uzreiz?” Anna, stāvot aiz muguras, klusi priecājās. Aiz pārpilnības – redzot savu bērnu tik laimīgu un redzot Artūru, kurš beidzot ļāva sev just.
